Galu galā, ir 9. maijs, kad var atzīmēt, ja tik ļoti grib, Krievijas uzvaru pār Vāciju. Bet visvairāk mani satrauc tas, ka šo cilvēku vidū ir vecumā jauni cilvēki, kas to nav ne piedzīvojuši, ne zina katra cilvēka konkrēto iemeslu, kāpēc viņš karoja vienā vai otrā pusē, bet gan saklausās kaut ko no medijiem, salasās internetā to, ko grib zināt un iet ielās, un bļaustās par kaut ko, kas, viņuprāt, ir pilnīga un galīga patiesība.
Kopumā, kā jau minēju, latviešu karavīrus 2. pasaules karā uzskatu kā upurus, kam vienkārši nācās izvēlēties vienu no karojošajām pusēm. Palikt neitrālam nav iespējams, vismaz ne ilgtermiņā. Tomēr neuzskatu, ka kāds no latviešu karavīriem 2. pasaules kara laikā būtu īpaši jāslavē vai jāpadara par noziedznieku. Es runāju par sevi, kam ar to nav nekāda sakara, kas to nav piedzīvojis, turklāt ģimenei ar to arī nav nekādas saistības, tāpēc neredzu nozīmi padarīt kaut ko labāku vai sliktāku, ja apstākļi tajā laikā latviešus vienkārši piespieda izdarīt izvēli. Tā nebija ne varonīga, ne noziedzīga. Tā bija piespiedu izvēle, kas manās acīs latviešu karavīrus padara par upuriem.
…
