Romantisma virziens Eiropā sākotnēji pastāvēja paralēli klasicismam, bet vēlāk tas pārņēma to, un bija līdz pat 19. gs. vidum. Cilvēki darbus sāka uztvert kā kaut ko sentimentālu, tādēļ dabā notiekošās norises pielīdzināja cilvēka dvēseles pārdzīvojumiem.
Raksturīgi bija atainot vientuļas, drūmas vietas, arī kaut ko mistisku, eksotisku. Pievērsās sabiedrības aktuālo problēmu, sociāli nozīmīgiem un vēsturiski patiesu notikumu gleznošanai. Romantisma mākslinieki atteicās no akadēmiskās glezniecības pamatprincipiem - simetriskas, centriskas kompozīcijas un gluda, vienmērīga gleznojuma, tā vietā izceļot katram savu glezniecisko rokrakstu. Parasti gleznās centās parādīt kustību, dinamismu, uzkrītošas krāsas, gaismēnu spēles. Gribēja, lai glezna neatstāj vienaldzīgu tās vērotāju, tādēļ attēloja emocijas, kas parasti bija trauksmainas, satraucošas, lai darbs nebūtu tikai plikas īstenības attēlojums, bet gan ar kādu domu, saturu, ko tās vērotājam paturēt prātā.…
