Svarīga ir nevis kādu atsevišķu resursu cena, bet gan kopējās izmaksas; taupot vienus resursus, strauji var pieaugt citu resursu pirkuma nepieciešamība.
Ražošanas resursu tirgum ir daudz kopēju iezīmju. Katram atsevišķam resursu tirgum ir sava specifika. Tā iespaido katra tirgus pircēju un pārdevēju ekonomiskās uzvedības, rīcības motivāciju.1
Dabas resursu, tajā skaitā zemes, tās dzīļu bagātību tirgus ir visai plašs un daudzveidīgs. Šai daudzveidībai kopējs ir tas, ka dabas resursi, zeme kā noteikta īpašuma objekti ir ietverti tirgus saimniecībā, ir preces un to saimniekiem dod ienākumus. Dabas resursi, ja tie ir ierobežoti, ir preces- pirkšanas un pārdošanas, arī iznomāšanas objekti, kuru cenu un nomas maksu regulē pieprasījuma un piedāvājuma samērs.
Zemes pieprasījuma pirmā īpatnība ir tā, ka tas ir pastiprināts pieprasījums, ko nosaka zemes dotās produkcijas pieprasījums. Ir grūti prognozēt, piemēram, lauksaimniecībā izmantojamās zemes nepieciešamo daudzumu, jo kaut arī Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, nav zināms pat tuvākās nākotnes samērs starp pašmāju lauksaimniecības preču apjomu un šo preču importa lielumu. Piemēram, lauksaimnieki, kas nodarbojas tieši ar labības audzēšanu, nezin, cik daudz labības sēt rudenī, jo nav nekādas garantijas, ka kaut kāds noteiktais daudzums graudu uzpircējiem būs vajadzīgs pavasarī.…
