Reālisma jēdziens politikas zinātnē un zinātnes filozofijā ir traktējams ar atšķirīgām nozīmēm un izpratni par to. Piemēram, politikas zinātnē termins attiecas uz "spēka politikas" tradīciju, kas attēlo starptautisko sistēmu kā nepārtrauktu cīņu starp suverēnām valstīm.1 Reālisms tā modernajā formā radies lielākoties kā pretreakcija ideālismam, kurā valdīja uzskats, ka valstis ir vienotas interešu harmonijā; šo uzskatu satricināja 2. Pasaules kara sākums. Atšķirībā no tā, lai pētītu pasauli, kāda tā varētu būt, reālisti uzstāja, ka starptautiskās politikas zinātnei ir jāpēta pasaule, kāda tā bijusi.2 Reālistu paaudze, kas rakstīja tieši pirms un pēc II pasaules kara, kurus tagad sauc par klasiskajiem reālistiem, bija pesimistiski noskaņoti pret cilvēku dabu. R. Nībūrs (R. Niebuhr), N. Spaikmens (N. Spykman), H.Morgentavs (H. Morgenthau) un citi bija pārliecināti, ka cīņas par varu cēlonis meklējams cilvēku dabā. Uzskatot, ka cilvēku daba ir nemainīga, šie reālisti lika mazas cerības uz to, ka starptautiskajā politikā notiks kādas izmaiņas. Tie koncentrēja uzmanību uz diplomātijas principiem un mehānismiem – tādiem kā spēku līdzsvars, starptautiskā ētika un pasaules publiskais viedoklis, kā arī starptautiskie likumi – kas regulēja un centās savaldīt neizbēgamās interešu sadursmes starp valstīm.…
Darbā tiek izvirzīta hipotēze, ka klasiskā reālisma teorija kā galveno izpētes objektu izvirza valsti, kas līdz ar to nespēj pilnvērtīgi izskaidrot starptautisko politiku, jo netiek pietiekami ņemti vērā citi starptautiskās attiecības ietekmējošie faktori. Tādējādi sākotnēji darbā autors pievērsīšas valsts lomas izvērtējumam klasiskā reālisma teorijā, īpaši akcentējot H. Morgentava (H. Morgenthau) nostāju. Tālākā pētījuma gaitā aplūko šīs nostājas kritiku un pielietojot uz klasiskā reālisma balstītu valstu starptautiskās aktivitātes izvērtēšanas modeli, novēršot klasiskajai nostājai pastāvošo kritiku, kā arī pielietojot empīriskus piemērus, mēģina izanalizēt un pamatot darbā izvirzīto hipotēzi. Darbā ir 4 pielikumi.
