Lai varētu rakstīt par dzīves jēgas meklējumiem Anšlava Eglīša atmiņu romānā „Pansija pilī”, ir jāaplūko: kādi notikumi ir aprakstīti šajā romānā, kādas ir rakstnieka vērtības, kā viņš vērtē dzīvi, kādi ir viņa uzskati par dzīvi kopumā?
Ievadā rakstnieks Anšlavs Eglītis raksta:
„Senāk man likās, ka es nepiederu ļaudīm, kas kavējas pagātnē. Mani pārāk saistīja aktīvā tagadne, man patikās vērot, kā notikumi attīstījās un veidojās turpat acu priekšā, kā tie ietekmēja un bīdīja manus nodomus. Man patikās pētīt savas izjūtas tieši notikuma mirklī, un man likās, ka tas nekad neapniks. Vismazāk es sapratu tos rakstniekus, kas teica, ka tematiem vajagot nogulsnēties vismaz desmit gadus, lai par tiem varētu rakstīt. Man šķita- jo svaigāks kāds iespaids, jo noderīgāks aprakstīšanai.” [58]
Kas mainīja šo rakstnieka iekšējo pārliecību, ka nevajag būt sentimentālam? Vai dzīves apstākļi? Varbūt neveiksmīgie dzīves jēgas meklējumi? Varbūt sāpīgie pārdzīvojumi par dzimteni, pārdzīvojumi par to, ka vajadzēja atrasties trimdā? Bet varbūt Anšlavs Eglītis pats atbild uz šiem jautājumiem ar rindām no atmiņu romāna:…
