Jēdzienu „prāts” centušies precīzi izskaidrot un atrast tam precīzāku formulējumu jau izsenis. Biheivioristiskajā skaidrojumā tam ir bijušas divas nozīmes. Racionālisti ar prātu apzīmējuši izsūtāmo – attiecinājuši uz visām metodēm un teorijām, kas nav atbildušas „objektīvisma ideālam”. Citi atkal domājuši ar vārdu „prāts” drīzāk kā pamācošu jēdzienu. Jēdzienu „prāts” kā zinātnisku izmanto tikai izņēmuma gadījumos, parasti kā retorisks līdzeklis.
Runājot par jēdziena „prāts” lietojumu, grūti atrast tam precīzu ekvivaltu, autors piedāvā arhaisko „psihe”, vairāk tā kā dialekta formā. Prāts tiek sasaistīts ar bailēm, bet tajā pašā laikā tiek meklēti pretstati. Subjektīvisms tiek pārvērsts par tādu kā baiļu kamolu, bubuli. Lai rehabilitētu prātu kā noderīgu zinātnisku jēdzienu, visbiežāk piedāvā kā divdabi „prātošana” – „organisma kā vienota veseluma, kā sevī sakārtotas vienības reakcija.”1 No zinātniskā viedokļa identificēt prātu ar uzvedību nozīmē parādīt prātu kā nevajadzīgu un lieku lielumu.…
