Ētika kā filozofijas disciplīna ir plašāka un aptver plašāku jautājumu loku nekā politikas filozofija, lai gan daudzās dzīves sfērās šīs disciplīnas pārklājas. Mūsdienu filozofijas klasifikācijā politikas filozofija ir ētikas apakšnozare, respektīvi, tai ir īpašs jautājumu loks, kuru tā aplūko. Ētikas pamatjautājumi attiecas uz labo, kam jānosaka cilvēka stāja un rīcība. Tās mērķis ir norādīt metodiski drošus principus taisnīgai, saprātīgai un pilnvērtīgai rīcībai. Ētikas principiem jābūt vispāratzītiem, lai balstoties uz tiem varētu kritiski izvērtēt dažādas prakses, to morālo un racionālo pamatojamību.
Politikas filozofija savukārt iztirzā šaurāku tēmu loku, kas attiecas valsts un sabiedrības uzbūvi, funkcijām un jēgu vispār. Politikas filozofija aplūko tādus specifiskus jautājumus kā politiskais pienākums, politiskās varas un sabiedrisko labumu sadales principi, indivīdu ierobežošanas organisma pastāvēšanas vārdā pamatojamība, politisko jēdzienu skaidrojums un interpretācijas, piemēram, brīvība, taisnīgums, autoritāte un demokrātija.
Aristotelis politiku un ētiku iedalīja kā atsevišķas disciplīnas praktiskajā filozofijā, tomēr viņa uzskatos politika un morāle bija nenošķirami jēdzieni. Pirmais, kas nodalīja politiku no morāles bija Makjavelli savā darbā „Princis”. Šis nošķīrums bija ļoti nozīmīgs tālākajā politiskās domas attīstībā un ir aktuāls arī mūsdienās…
