Cilvēks un viņa personība tāpat kā morāle, atrodas ciešā saistījumā ar visu apkārtējo(cilvēki, sabiedrība, valsts, daba, vide).
Vēsturiski ir dažādas atšķirīgas pieejas kā dabai tā videi.
1. Pirmās filosofiskās mācības senajā Grieķijā, pauda dabas n cilvēku vienības ideju, jo sadzīvošana ar dabu un vidi bija eksistences jautājums.
2. 6.,4.gs. pmē. filosofiskā doma pārorientējas no dabas uz cilvēku uzskatot, ka cilvēks ir visu lietu mūžs.
3. Senajā Ķīnā īpaši Daoismā daba un cilvēks bija vienlīdzīgas vērtības. To sludināja arī Budisms, Hinduisms un Džainisms.
4. Dabas un sabiedrības vienību pazina arī viduslaikos, bet vēlajos viduslaikos cilvēku saimnieciskā darbība šo vienību izpostīja.
5. Jaunajos laikos strauji attīstās dabas zinātnes, kur nozīme bija eksperimentam, bet filosofijas virziens panteisms uzskata, ka daba ir dievības iemiesojums.
6. Apgaismības laikmetā 18.gs. Franču filozofs Žans Žaks Russo aicina cilvēkus atpakaļ pie dabas, jo civilizācija padarījusi cilvēku ļaunu.
7. Romantisma laikmetā 18./19. gs. Pieaug dabas poetizētā apjūsmošana.
8. 20.gs 70 gados rodas jauns virziens – ekoloģiskā ētika, jo nepieciešams risināt dabas, vides un cilvēku savstarpējās attieksmes.
…
