Rodžers Bēkons (1214-1294), kurš dzīvoja vēl tad, kad dzīvi bija sholastikas dižie pirāti bija cilvēks, kurš ne tikai uzbruka tomismam, bet arī satricināja sholastikas principus vispār, tādējādi viduslaiku norieta periodā sagatavojot radikālu garīgās dzīves pavērsienu Eiropā. Bēkons, līdzīgi citiem vēlīnās sholastikas pārstāvjiem, bija anglis un, tāpat kā viņi, piederēja pie franciskāņu ordeņa, kur tomisms saņēma pretestību no paša sava sākuma. Viņš dzimis 1214.g. Somersetā un studējis vispirms Oksfordā, tad Parīzē, kur studējis apmēram līdz 1251.gadam, lasīdams lekcijas par Aristoterli. Bēkona traģiskais liktenis saistīts gan ar cīņu pret tomismu, gan arī ar to, ka viņš pauda laikabiedriem neparastas un diez vai saprotamas idejas. Viņu interesēja alķīmija, pētījumi bioloģijā un fizikā, kā arī maģija. Viņam piedēvēti daudzi izgudrojumi, ieskaitot palielināmās lēcas.
Oksfordas un Kembridžas Universitātes dibināšanu, kā arī konstitucionālās valdīšanas aizsākumu līdz ar Lielo Hartu un Pārstāvju Palātu. Viens no pirmajiem pasniedzējiem Oksfordā bija Rodžers Bēkons (ap 1220-1292). Viņš bija ievērojams ne tik daudz ar saviem sasniegumiem kā ar apbrīnojamo daudzpusību. Bēkons, piemēram, uzskatīja, ka varētu un vajadzētu pastāvēt vienotai zinātnei, kas balstītos uz matemātiku, bet vienlīdz plaši izmantotu gan novērojumus un eksperimentus, gan abstrakto teoretizēšanu. Bēkons pats daudz paveica optikā. Viņš bija viens no tās mazās, bet augošās cilvēku grupas, kas apzinājās praktisko novērojumu nozīmi empīriskās patiesības meklējumos.…
