Apkopojot iepriekšminēto secināms, ka vajadzības ir neatņemama cilvēka iezīme un dzīves sastāvdaļa. Vajadzības ir nepieciešams apmierināt ik vienam, tomēr ik viens cilvēks pats izlemj, kādus līdzekļus un veidus izmantot, lai iegūtu rezultātu. Nenoliedzami, vajadzības rada noziedzību. Kā norāda A. Judins: “Noziedzīga uzvedība ir apliecinājums tam, ka persona nespēj apmierināt savas vajadzības, neradot kaitējumu citu cilvēku interesēm, kas aizsargātas ar likumu” (Judins, 2011, 11.lpp.). Vajadzību apzināšanai un izprašanai ir ļoti būtiska loma noziedzīgu nodarījumu apkarošanā, jo tikai apzinot vajadzības, var nepieļaut vai vismaz mazināt jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Protams, visas iespējamās cilvēka vajadzības valsts un sabiedrība novērst nevar, jo vajadzības katram cilvēkam atšķiras, kā arī ir objektīvie apstākļi, kuri nevar piepildīt visas cilvēka iegribas. Tomēr būtiski ir izprast vajadzību cēloni un sniegt palīdzību personām. Īpaši tas attiecas uz personām, kuras vajadzību apmierināšanai jau izdarījušas noziedzīgu nodarījumu. Pret šīm personām ne tikai vajadzētu vērsties represīvi, bet arī sniegt psiholoģisku palīdzību, lai mazinātu personas atkārtotu noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risku. Arī preventīvā darbībā valstij būtu jāiesaistās vairāk, jo, kā jau tika iepriekš minēts, pētījumi norāda, ka neatņemama vajadzību, motīvu un vērtību veidošanā ieņem ģimene. Jo veselīgāka ģimenes iekšiene, jo saprātīgi izsvērtākas vajadzības un tās iegūšanas veidi.…
Cilvēks ir saprātīga, daudzpusīga būtne, kurai pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamas gana daudz vajadzības. Vajadzības var būt dažādas, tāpat dažādi var būt vajadzību apmierināšanas veidi, taču vajadzību apmierināšanai vienmēr ir vajadzīga kāda darbība vai rīcība. Arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanai vienmēr ir kāds iemesls, t.i. motīvs un mērķis, kā arī konkrēta darbība
