Psiholoģiskā aizsardzība funkcionē kā noteikts psihohigēnisks faktors, kas kavē nopietnu psihisku traucējumu rašanos.
Psiholoģisko aizsardzību Freids definē kā neapzinātu psihisko procesu kopumu, kuriem jāaizsargā ES no realitātes draudiem (kā likums bērnībā). Aizsardzībai var tikts izmantots jebkurš psihiskais process vai darbība (darbs, rotaļs u.tml.), kā arī speciālie aizsardzības mehānismi.
Psihoanalītiskās orientācijas personības teorijā aizsargmehānismi tiek aplūkoti kā speciālas psiholoģiskās aizsardzības formas, ko izstrādā ES spēki.
Aizsargmehānismi ne tikai uztur cilvēka pašcieņu, brt palīdz viņiem tikt galā ar dzīves grūtībām. Tos indivīds neapzinās un neizvēlas. Tie ir raksturīgi katram noteiktā pakāpē, un rodas nopietna problēma, ja cilvēkam nedod iespēju adekvāti novērtēt īstenību. Situācijās, kad vajadzību intensitāte pieaug, bet to apmierināšanas mehānismu nav, uzvedība tiek regulēta ar psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem. Tie palīdz cilvēkiem izvairīties izvairīties no sasprindzinājuma, kuru rada konflikti starp apziņu un bezapziņu. Šie mehānismi pārveido, apspriež vai pilnīgi no apziņas izstumj to informāciju, kura ir pretrunā ar EGO (es) prasībām.
…
