Liberālā demokrātija ir mēģinājums savienot liberālisma un demokrātijas pamatvērtības. Liberālisms priekšplānā izvirza indivīda brīvību un autonomiju, brīvību no valsts un sabiedrības iejaukšanas “personiskajā” telpā un īpaši akcentē indivīda iniciatīvu un atbildību. Demokrātija aizstāv principu, ka politikā jāiesaista plaši iedzīvotāju slāņi, tātad nepieciešama reāla politiskā vienlīdzība, kas ir demokrātijas centrālā vērtība. Galvenā liberālās demokrātijas problēma ir tādu principu kā brīvība un vienlīdzība nesavienotība.
Elitārā demokrātija akcentē, ka politika ir profesionāla darbības sfēra un ir jāvalda augsti kompetentiem ekspertiem. Ierindas pilsoņu galvenais uzdevums ir katrās vēlēšanās atlasīt šos kompetentus līderus, vēlēšanu starplaikos reālu politiku atstājot profesionāļu rokās.
Organizēta demokrātija akcentē valsts aktīvu lomu sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, stimulējot tādu politiskās organizācijas formu attīstību, kas aptver ļoti plašus iedzīvotāju slāņus.
Tiešas demokrātijas idejas ir saistītas ar dažādiem kreisi radikāliem grupējumiem, un drīzāk šeit runa ir tikai par lozungiem un teorētiskajām konstrukcijām.
Demokrātiskais režīms neiztur slodzi, kas rodas, ja politiskie spēki krasi polarizējas, t.i., sabiedrībā nav plaša un stabila centra, kas panāktu sabiedrības vairākuma vienošanos par politiskās plēles demokrātisko “noteikumu ansambli”.
…
