Teiksma par divpadsmit Grieķijas Olimpa dieviem - mirdzuma, daiļuma un spēka iemiesojumu - pašā sākumā ir visai primitīva un tradicionāla. Laiku sākumā Zeme jeb Gaja, kas pasaulē nāca no Haosa neaptveramā bezdibeņa, iemīlēja Debesis (Urānu), kuru vissenākās teiksmas dēvē par viņas pašas un Ziemeļvēja dēlu. Drīz vien Gaja dzemdēja Urānam sešus dēlus titānus, kuru augumi slējās pāri kalniem, un sešas meitas titanīdas, kas kļuva par savu brāļu sievām. Lai gan Urāns ļoti lepojās ar šiem saviem bērniem (starp tiem bija arī dievs Saule Hiperions, Mēness dieviete Fēba un Okeāns - tās varenās upes dievs, kura kā plata, zila lente apjoza visu zemi), ar citiem saviem pēcnācējiem viņš nebija apmierināts, tie pat sacēlās pret savu tēvu - trīs vienacaini kiklopi un trīs simtroči hekatonheiri, kuriem bija piecdesmit galvas. Urāns šos briesmoņus nogrūda Tartarā, kas iesniedzās tikpat dziļi zemē, cik augstu virs tās pletās debesis.
Dzirdot nosodīto titānu vaidus, Gaja bija sašutusi līdz sirds dziļumiem un lūdza titānus nogalināt tēvu un atbrīvot brāļus no Tartara. Lai tādi ķēmi vairs nepiedzimtu, viņa izgatavoja krama sirpi, ar ko izkastrēt Urānu. Mātes pierunām pakļāvās tikai visjaunākais titāns - Krons un izkastrēja Urānu. No brūces izšļācās asinis, nolija uz zemes, kur tūlīt piedzima trīs fūrijas.…
