-
Recenzija par filmu "Pūt, vējiņi!"
Filmas personāžu dialogi ir veidoti ļoti līdzīgi kā Raiņa lugā - dzejas formā, kas citreiz traucēja saprast tiešo nozīmi teiktajam, bet tomēr šīs sarunas dzejas formā šķita simboliskas un iederīgas. Tā kā esmu pieradusi pie augstas kvalitātes filmām, dažreiz traucēja filmas kvalitāte. Kā jau lielākajai daļai latviešu spēlfilmu, “Pūt, vējiņi” bija drūma noskaņa, it īpaši uz filmas beigām, kad Baiba atteicās no savas mīlestības - ieleca Daugavā, jo nevarēja pieņemt, ka citi viņas mīlestības dēļ ir nelaimīgi. Ļoti patika mūzika filmā, tā ļoti iederējās dažādās situācijās, paaugstinot emocijas. Vienīgi, kā jau daudzi ir teikuši, pietrūka tautasdziesmas “Pūt, vējiņi” fragmenti.
“Pūt, vējiņi” rosināja domāt par cilvēku uzskatiem un pieņēmumiem, nevēlēšanos pieņemt citādo, citādi norisošus notikumus kā sākumā iecerēti. Lika aizdomāties par cilvēku savstarpējām attiecībām un ietekmi uz otru cilvēku. Cik svarīgi tomēr ir justies pieņemtam un saprastam.
…
“Pūt, vējiņi” ir drāma, kura vēstī par neatļautu, neveiksmīgu mīlestību. Filmā ir attēlota tautasdziesmā "Pūt, vējiņi" aprakstītā līgavas lūkošana Daugavas krastos - seno tautisko precību tradīcijas. Svarīgākie notikumi, kas virza filmas darbību ir Ulda centieni precēt Baibu. Tas izsauca neizpratni un nosodījumu gan no Baibas puses (sākumā), gan no Zanes, mātes un citu puses. Baiba spītējās, bēga no Ulda, jo bija apjukusi un baidījās. Baibas spītība un nevēlēšanās būt ar Uldi kopā vēl vairāk puisim iededza vēlmi Baibu precēt. Visspilgtākais notikums, man šķiet, bija filmas beigās, kad Baiba ielēca Daugavā. Tas bija negaidīti un, manuprāt, neizprotami, ka pirms mirkļa Baiba bija teikusi, ka Uldis ir viņas mīlestība, bet tad ielēca Daugavā, sāpinot Uldi un apkārtējos.
