Tā pārsvarā lietota ģimenē un savas kultūras dzīvē, kas kavē valodas izplatību un attīstību. Un vēl - vairs neeksistē teritorijas, kurās būtu lībiešu valodas runātāju īpatsvars – 20. gs. 50. gados, kad notika PSRS režīma pastiprināšanās arī pierobežā, pajuka pēdējā šāda teritorija, jo tika ierobežotas iespējas nodarboties ar zvejniecību, kas bija tradicionālais peļņas avots, un lībieši bija spiesti izklīst pa citām Latvijas vietām, kas noteikti paātrināja valodas runātāju skaita mazināšanos. Nedrīkst aizmirst arī jau iepriekš minēto faktu, ka lībiešu valoda vairs nevienam cilvēkam nav dzimtā valoda, kopš 2013. gadā mira Grizelda Kristiņa – to var uzskatīt par vēl vienu kritisku slieksni valodas izmiršanā.
Tātad, tas vai lībiešu valoda būs dzīvotspējīga ir tagad atkarīgs no mums, no mūsu intereses par to un spēju aktualizēt. Taču tā noteikti ir un paliks viena no mūsu tautas vērtībām, tai līdzi nāk liels kultūrvēsturiskais mantojums – folklora, mūzika, literatūra.
…
