Ģenealoģija Mišela Fuko izpratnē

M. Fuko ne tik daudz koncentrējoties uz domāšanas vēstures teorijas izveidi, cik uz eksistences problēmu, jo domāšana dotajā skatījumā nav šķirama no eksistences. Ņemot vērā uzskatu par esamības tapšanu veidojamībā49, tiek apskatīti tās atsevišķie modi, kas saistāmi ar noteiktu telplaiku, aktualizējoties jautājumam par esamības īstenošanos dotajā ietvertībā. Šajā sakarā līdz ar to norisinās centieni sadalīt to, kā arī subjektu to konstituējošajos elementos un darīt to vēsturiskā griezumā, atsakoties no pieņēmuma par to kā kaut kā universāla, vienota un nemainīga pastāvēšanu. Kā Fuko norāda: “Man vajadzēja noliegt subjekta apriori teorijas, lai analizētu attiecības, kas var pastāvēt starp subjekta konstituēšanos vai subjekta atšķirīgajām formām un patiesības spēlēm, varas praksēm.”
Kopumā jānorāda, ka ģenealoģiskā pētniecība tātad tiek izmantota, lai ar vēstures distanci piedāvātu tagadnes pieredzes iespējamību, lai sniegtu iespēju apzināties, kā ir tagad, kāda ir paša kā subjekta parādīšanās un piekoptā dzīves forma, kāda ir paša eksistence un kas ietekmējis tās izveidi tieši dotajā veidā. Šāda savas ietvertības apzināšanās ir nepieciešama, lai spētu to kritiski apšaubīt un modificēt domāšanu, līdz ar to apšaubot arī dominējošo realitāti. Diskursa uzlikto robežu fiksēšana ļauj iztaujāt to konstituējošo varas un zināšanu tīklu, kā arī pamanīt uz subjekta atstātos diskursīvo prakšu efektus, kas skatāms kā nepieciešams nosacījums paša subjekta sevis transformēšanai, eksperimentējot ar iespējamībām, centienos pārvarēt robežas un iespēt būt citādi.
…