Tomēr tādi tēli kā Oļiņiete, Ķencis, Švauksts, Prātnieks, Pietuka Krustiņš padara darbu mākslinieciski krāsaināku, veidojot pretstatus pozitīvajiem ideāliem. Vēlme savu eksistenci nostabilizēt, kāda radās Vidzemes zemniekiem zemes dalīšanas laikā, rada dažādas konfliktsituācijas, kurās atsedzas cilvēka īstā, patiesā daba. Romāna autori tādā sakarā redz latviešu zemniekos daudz nepievilcīga un nosodāma, redz mantkārību, liekulību, blēdīgumu, cietsirdību utt. Šo netikumu atsegšanu viņi izvirza par romāna centrālo uzdevumu un atbilstoši tam veido tēlu sistēmu. Katrs tēls iegūst noteiktu atmaskojošu funkciju. Piemēram, Oļiniete - paštaisnību, varas un mantas kāri, Ķencis un Pāvuls - klaušu laiku tumsonību, māņticību, naivumu, Švauksts - kārkluvācietību, Prātnieks – pļāpāšanu un blēdību utt. Šāda vienvirziena hiperbolizācija "Mērnieku laiku" tēlus veido vairāk kā tēlu tipus, mazāk kā raksturus ar individuālu izjūtu pasaules atklāsmi. …
