Treškārt, es biju pārsteigs ar to, ar kādu meistarību katrs aktieris spēlē savu tēlu. Šeit laikam arī jāpateic “paldies” režisoram, kurš precīzi atlasīja aktierus šai izrādei. Bija skaidri redzams, ar kādu iejūtību, ar kādiem pārdzīvojumiem katrs aktieris grib atveidot tieši sava tēla uzvedību, emocijas konkrētajās situācijās. It īpaši man patika, kā spēlēja aktieris, kas atveidoja Ofēlijas tēva tēlu – Poloniju. Jāpiemin arī, ka noderēja iepriekš lasītais gan par izrādes režisoru Oļģertu Kroderu, gan par Hamleta lomas atveidotāju Ivo Martinsonu. Tas ļāva man tuvāk iepazīties ar šiem cilvēkiem, uzzināt, kā tie nonāca pie “Hamleta”.…
