Katrā valstī dzīvo daudz dažādu cilvēku, katram no viņiem ir savas spējas un dotības. Citi tās izmanto lai radītu vai izgudrotu kaut ko jaunu, bet citi, turpretim, ir slinki un nedara neko. Ir uzņēmīgi cilvēki, kuri domā un attīsta ražošanu, sniedz dažnedažādus pakalpojumus, kurus izmanto ikdienā citi gan savas valsts, gan arī citu valstu iedzīvotāji, gan valdības, gan arī citi uzņēmumi savu konkrētu mērķu sasniegšanai un īstenošanai vai arī savu vēlmju apmierināšanai. Protams, lai to visu varētu izmantot, ir nepieciešama nauda, jo ne kas par brīvu netiek dots, turpretim naudu ir jānopelna, jo mūsdienās bez naudas iztikt nevar. Naudu var nopelnīt vai nu domājot un realizējot dažādas ienesīgs idejas, tas ir nodarboties ar uzņēmējdarbību, piemēram, kaut ko ražot pārdošanai, sniegt kādus maksas pakalpojumus, piemēram, apmācīšanu, izklaidēšanu u.t.t. vai arī ieņemt kādu amatu jau izveidotā uzņēmumā un par padarīto darbu saņemt atalgojumu jeb samaksu t.i. naudu. Tālāk, ar šo nopelnīto naudu katrs var darīt, ko pats vēlas, tērēt pēc sirds patikas vai arī taisīt iekrājumus. Bet, par cik naudai visu laiku ir jābūt apgrozībā, lai tā spētu vairoties, katras valsts valdībai ir jārūpējas par to, lai šī nauda patiešām apgrozītos gan savā valsts teritorijā, gan ārpus tās. Otrajā gadījumā naudai ir jānāk atpakaļ ar uzviju, pretējā gadījumā valsts var bankrotēt. Lai tā nenotiktu, valstij ir savā teritorijā jānodrošina iespēja uzņēmējdarbībai brīvi attīstīties.…
