Ko autors vēlējies pateikt ar šo darbu?
Tikai saskaroties ar patiesām briesmām un smagiem pārdzīvojumiem, cilvēks spēj izvērtēt savu dzīvi, apjaust vissvarīgāko un vēlēties dzīvot tik kvēli, cik tas vien ir iespējams. Šajā darbā individuālisms ir uzsvērts mazāk kā citos eksistenciālisma darbos, jo cilvēks tiek aplūkots ka sabiedrības daļa, nevis pilnīgi neatkarīga būtne. Ļoti dažādas personības, dažādu slāņu un uzskatu cilvēki nonāk vienādā, vienotā situācijā – izolētā pilsētā, kurā plosās mēris. Kāds no nāves nebaidās, kāds pret mēri ir imūns, tomēr visiem nākas saskarties ar smagām pārdomām, šausminošiem skatiem un nāvi. Izrādās, pie šausmām var arī pierast: “Cilvēks nogurst no līdzjūtības, kad līdzjūtība ir veltīga.”, jo, iespējams, tādā veidā cilvēks sevi pasargā no ilgstošiem pārdzīvojumiem. Aizkustinošs ir aicinājums nepadoties, cīnīties un meklēt iemeslus cīņai, mīlēt: “Galu galā ir pārāk muļķīgi dzīvot tikai mērī. Saprotams, cilvēkam jācīnās upuru labā. Bet, ja viņš neko citu vairs nemīl, kam tad vajadzīga tāda cīņa?” Tā ir domāšana, pēc kuras vajadzētu dzīvot ikvienam.
…
