Kultūru kā vienotu sistēmu pieņemts dalīt divās lielās daļās – materiālā kultūra un garīgā kultūra. Tamlīdzīgs kultūras dalījums vienmēr ir bijis populārs un plaši izplatīts masu apziņā, jo uzskatāmi palīdz norobežot cilvēku idejiski garīgo pasauli no cilvēku radītās empīrisko priekšmetu pasaules. [9.,63.]
Materiālā kultūra ietver cilvēku darbības, uzvedības un saskarsmes fiziskos objektus (darbarīki, tehnoloģiskās iekārtas, ēkas, sadzīves priekšmeti, apģērbi, transporta līdzekļi, ceļi, masu komunikācijas līdzekļi), ko mēdz saukt par artefaktiem. Artefaktus raksturo tas, ka tos radījuši cilvēki, tiem ir noteikta simboliska nozīme, tie pilda noteiktu funkciju un tiem ir noteikta vērtība attiecīgajā sociālajā grupā vai sabiedrībā kopumā. [7.,20.]
Garīgajā kultūrā ietilpst garīgās darbības jeb apziņas sfēra un garīgās darbības rezultāti – māksla, literatūra, zinātne, reliģija, izglītība, morāle, audzināšana, folklora, mitoloģija utt. Garīgo kultūru mēdz iedalīt divās apakšgrupās: pirmā ir cilvēka garīgā kultūra jeb cilvēka garīgās īpašības un to attīstība un otrā ir garīgās vērtības, kas iegūtas mākslinieciskās, zinātniskās un cita veida garīgās darbības rezultātā un kas ir kļuvušas par kultūras faktu. [9.,64.] „Šodien ļoti ātri attīstās kultūras sakari, kas netraucē saglabāt katras garīgās kultūras specifiku un bagātību.” [10.,113.] …
