Tad tētis ienāca istabā, mēs sākām runāt, viņš minēja par savām kāzām, bet tad kā pērkons gaišā dienas laikā noskanēja, tētis īsi un konkrēti pateica, ka 20 gadus atpakaļ bija jau kopā ar Rasmas māti, viņiem piedzima divi bērni, viena ir Rasma, un otrs esmu es.
Es biju apmulsis, tas ir maigi teikts, jo pa īstam es biju nogalināts. Es biju dzīvs, un es biju miris. Viss, kas bija iepriekš, tam vairs nebija jēga, tas vairs, savā ziņā, neeksistēja, pazuda, izgaisa kā pelni ugunskurā. Tā pat arī nodega viss, kas bija iepriekš. Tas bija ļoti grūti, visi šie emocionālie lēcieni, mani varēja nogalināt pa īstam, bet sanāca tikai nogalināt morāli. Iekšā atkal parādījās tukšuma sajūta, bet ne tā, kas bija iepriekš, pilsētā, tagad tas tukšums bija pamatots un pa īstam specīgāks nekā agrāk, es jūtos novārdzis, bezspēcīgs, man šī saruna un tas moments, kad ienāca Rasma vilkās bezgalīgi, bet tā bezgalība nebija patīkama, tā bija sajūta kā ellē, kur no tevis vairs nav nekas atkarīgs, bet tev tik un tā rāda tavas dzīves sliktāko mirkli vairākas reizes pēc kārtas, un tā man bija tagad. Es biju tik novārdzis, ka nespēju iet uz sava tēta kāzām. Es gribēju izrunāt ar Rasmu to, lai man paliek vieglāk un, lai viņai dotu paskaidrojumu, es zinu, ka viņu tas arī emocionāli pagrūdīs un būs grūti, bet slēpt šo vairs nevar.
…
