Preču ražošana radās jau sen – pirms mūsu ēras, bet vispārēju raksturu tā ieguva tikai noteiktā vēstures posmā – līdz ar sabiedriskā darba dalīšanas un darba specializācijas padziļināšanos. Darba dalīšana attīsta cilvēka darba iemaņas, sekmē specializētu iekārtu un instrumentu radīšanu, kā arī sekmē pārdomātu darba organizāciju. Jāatzīmē, ka darba dalīšanai ir arī negatīvā puse – pārāk detalizēta darba dalīšana vienlaikus mazina darba radošās iespējas un pārvērš cilvēku par automātu, darba funkciju trulu izpildītāju. Pateicoties darba dalīšanai, rodas iespēja ražot vairāk produktu un efektīvāk izmantot esošos resursus. Savukārt darba dalīšana veicina darba specializāciju, tas nozīmē, ka strādnieki veic atšķirīgus darbus, bet strādā cits citam, un katrs darbs kļūst par kopdarbu. Tika atdalītas darba vietas, ar kurām uzņēmumi atšķīrās cits no cita.1
Par būtiski problēmu preču ražošanā tiek uzskatīta ierobežotība, jo cilvēki vēlas iegūt pēc iespējas vairāk preces un pakalpojumus, bet resursu ierobežotības dēļ, tas ir ļoti apgrūtinoši. Lai tiktu pie precēm un pakalpojumiem ir jāprot apieties ar jaunākajām tehnoloģijām, bet vispirms ir jāizdomā KO ražot, KĀ ražot un KAM ražot. Šie jautājumi ir ļoti būtiski un pie tiem ir kārtīgi jāpiestrādā, lai ierobežotie resursi tiktu izmantoti efektīvi.2
Pavisam pastāv trīs ekonomiskās sistēmas – brīvā tirgus ekonomika, komandekonomika un jauktā ekonomika, kur viena no otras ir atšķirīgas, bet par visatšķirīgākajām tiek uzskatīta brīvā tirgus ekonomika no komandekonomikas.…
