Mīlestība ir viena no vislielākajām dzīves mākslām, izdzīvot mīlestību pakāpienu pa pakāpienam jāmācās visu mūžu. Nevis izprotot to tikai ar prātu, bet izdzīvot ar savām jūtām – izraudot, izsmejoties, tātad – iegūstot savu šo jūtu pieredzi. Mīlestībai dzīves laikā vajadzētu plesties plašumā – sākumā iemīlot sevi, tad savus tuvos cilvēkus, beidzot – dzīvi kopumā. Un tikai tad varētu runāt par apzinātu sava bērna mīlēšanu. [5;37] A.Vecgrāve paužot šo domu, liek aizdomāties un izprast mīlestības jēgas nozīmīgumu, ka mīlestību jāsēj, jālaista, jāaudzē sevī. Ja pratīsim paši izplaukt un uzziedēt, tad pratīsim šo prasmi nodot tālāk savam bērnam. Un kas “var būt vēl aizraujošāks kā redzēt, kā mazās cilvēk būtnes sāk ziedēt un augt, mācīties un mīlēt? Un kas gan var būt vēl atalgojošāks kā tas, ka mans mazais dēliņš vai meitiņa ierāpjas man klēpī, kad es sēžu pie kamīna, apskauj mani un saka: : “Es tevi mīlu!””[33;7] Autors runā ne tikai par skaisto, kas saistās ar bērniem un viņu audzināšanu, bet atzīmē “bērni ir mazi cilvēciņi, kas maksā ļoti dārgi”. Kā arī Dž.Dobsons, lai arī atzīst šo problēmu, tomēr uzskata, ka “bērni ir šīs cenas vērti. Turklāt nekas vērtīgs nav lēts.”
…
