Z. Freidam Ego ir vājš aģents, kurš faktiski apkalpo spēcīgo Id, apmierinot personas bioloģiskās vajadzības; Ego atrod piemērotus objektus un situācijas, lai tos pieņemtu SuperEgo; personības attīstība apskatīta kā psihoseksuāla attīstība, paredzōt tai piecas pamatstādijas. Ēriksons uzskata Ego par neatkarīgāko no Id darbojošos substanci, kura nesaistās ar biologiskajām vajadzībām, neaizstāv tās. Tā vietā Ego tiek vērtēta kā stipra substance, kura visbiežāk funkcionē, lai palīdzētu indivīdam konstruktīvi adaptēties vides izaicinājumam. Tātad Ēriksons sasaista Ego aktivizēšanos ar sabiedrības ietekmēm un līdz ar to tam piemīt organizēšanas, sintezēšanas funkcijas, kuras palīdz cilvēkam atrisināt iekšējos konfliktus tikpat labi kā pārvarēt ārējas grūtības. Ego ir varēšanas pilns un darbojas veselības sasniegšanas un nostiprināšanas virziena. Agrināja bērnībā to “pārstāv” difūzi, maz apzināti savas esamības pārdzīvojumi. Ipašs akcents tiek likts uz starppersoniskās, kultūras un vēsturiskās pieredzes vienotību, kuras trūkums vai nepietiekamība tad arī izraisa attīstības krīzes socializācijas procesā. Tās ne vienmēr ierobežo attīstību.…
