Savulaik iemantojis ne to labāko slavu, linolejs tomēr ir viens no izturīgākajiem un praktiskākajiem grīdas segumiem. Nereti pirmās asociācijas ar linoleju nav tās glaimojošākās – virtuves grīda ar šķirbām, gaisa burbuļiem vai atlupušām malām. Šādas atmiņas daudziem ir saglabājušās no padomju laiku komunālajiem dzīvokļiem un turpina vēl aizvien dzīvot cilvēku prātos, kā arī veidot stereotipus.
Padomju laikā ražotā linoleja kvalitāte bija pieticīga un montāžas darbu kvalitāte neapmierinoša. Turklāt ilgstoši kalpojot, tas dažkārt arī ievērojami sarāvās. Mūsdienās, kad uzlabojušās ražošanas tehnoloģijas, linolejs kļuvis ne vien izturīgāks, bet arī vizuāli daudzveidīgāks. Turklāt, ja pareizi izvēlās linoleja veidu un to rupīgi ieklāsi, linolejs kalpos pat vairākus desmitus gadu.
Galvenokārt veikalos nopērkams Vācija, Nīderlandē, Zviedrijā un Polijā ražots linolejs. Tas pieejams trīs veidos: dažādu ruļļos, flīzēs un dēļos, kurus pie grīdas var pielīmēr vai ieklāt ar klik sistēmu – līdzīgi kā laminātu. Linoleju ražo no dabiskiem materiāliem, taču polivinilhlorīda (PVC) grīdu segumi iemantojuši šo nosaukumus, kaut būtībā tiem nav nekā kopēja. Īsto linoleju parasti dēvē par dabisko, savukārt PVC – par sintētisko.…
