Rasmas likteņa ironija ir par Rasmas mīlestību. Par to, kā viņa iemīlēja radinieku un tādēļ nevar būt kopā ar viņu.
Rasmas erotiskās fantāzijas
„Es aizvēru acis un redzēju, kā Spodris stāv uz celiņa un kā viņš savu vijoli cieti saspiedis pie krūtīm. Es redzēju, kā viņš apsēdās, kā pievirzījās man tuvāk, dzirdēju, kā viņš čukstēja pēdējos vārdus: Tu, tu mana diena...””
„Es sapņoju par Spodri. Pa sapņiem viņam ķēros ap kaklu.”
Šīs Rasmas nerealizētās erotiskās fantāzijas liecina par Rasmas garīgo radošumu, tās pierāda cilvēka prāta spēju—fantāziju. Šīs fantāzijas liecina par Rasmas vēlmi būt kopā ar spodri, tās ir Rasmas vēlmes. Tās liecina par viņas mīlestību pret Spodri.
„Zvans izskatās kā sirds, un lente ir kā asiņu strūkla”
Šī rinda stāsta beigās piešķir tam skumju, traģisku noskaņu. Apglabāta tiek šo divu jauniešu mīlestība. Tās ir beigas viņu mīlestībai. Paliek tikai skumjas, sāpes un atmiņas.
J. Jaunsudrabiņš ir arī mākslinieks un ar vārdiem uzbur gleznu:
„Visu vasaru mani mocīja savāda sajūta, kad domāju par Spodri. Kā ļauna paredzēšana gulēja katrā manā sapnī, katrā putna kliedzienā, katrā krītošā zvaigznē.”
…
