Platonu nodarbināja mūžīgās formas jeb „idejas”, ka viņš nekādu īpašu vērību neveltīja izmaiņām dabā. Aristotelis turpretī interesēja tieši šīs izmaiņas- jeb tas, ko mēs šodien saucam par dabas procesiem.
Platons novērsās no pasaules, no jutekliskās uztveres un līdz ar to viņam pagāja secen tas viss, ko mēs redzam visapkārt. Aristotelis darīja tieši pretējo: viņš nometās uz visām četrām un pētīja zivis un vardes, anemones un magones.
Platons lietoja savu prātu, Aristotelis izmantoja arī jutekļus.
Platons bija dzejnieks un mītu sacerētājs, bet Aristotelis raksta sausi un pamatīgi, tā kā skaidrojošā vārdnīcā. Toties visam viņa rakstītajam pamatā ir dabas vērojumi.
Platons uzskatīja, ka idejas ir reālākais (īstākais) nekā viss dabā atrodamais. …
