Pēc Čaka dzejas izlasīšanas man prātā uzreiz nāk divi vārdi, lai to raksturotu – mīlestība un pilsēta.
Čaks mīlestības tēmu skar ļoti emocionāli un izjusti, mazliet izmantojot arī savu iemīļoto ironiju. Mīlestība attēlota kā smagums, kas nomoka; kā lāsts. Čaka dzejas varonis smok zem savas lielās mīlestības vāka. Viņš ir kā mīlestības vergs, un viņa mīlestības objekti ar viņu spēlējas. Dzejolī „Gredzens” ir vārdi :
„Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā”.
Ar šiem vārdiem Čaks ir centies parādīt to, ka sirds tiek pakļauta, cilvēka jūtas tiek pakļautas un šis mīlestības pakļautais upuris nespēj tam pretoties. Čaka dzejas varonis ir vājš, bet tajā pašā laikā rūgti ironizē par savu vājumu, par savām mokām. Ne tik daudz tiek aprakstīta mīlestība pret sievieti, kā mīlestība kopumā. Cilvēks ir pilns mīlestības un grib to sniegt pasaulei, bet drūmā, steidzīgā pasaule absorbē šo viņa mīlestību. Tā izkūp gaisā.…
