Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (turpmak tekstā – konvencija), pārsvarā nosaka rūpnieciska īpašuma aizsardzības un šīs tiesību jomas vispārīgas regulēšanas kopīgos virzienus un pamatnostādnes. Citiem vārdiem, Konvencija nesatur rūpnieciskā īpašuma aizsardzības vienotas tiesību normas, atstājot to precizēšanu nacionālās valsts likumdēvēja pārziņā. Ta [konvencija], manuprāt, izriet no tā, ka pamatjautājumi par rūpnieciskā īpašuma objektu aizsardzību tiek regulēti vienīgi ar dalībvalst iekšējo likumdošanu. No tādas konvencijas nostādnes izriet, ka šo aizsardzības objektu patentēšanas nepiecišamība citās valstīt, pat līdz ar kādas valsts šīs konvencijas pieņemšanu un ratificēšanu, neizzūd.
No tādas puses raugoties rodas šaubas par konvencijas nepieciešamību kā tādu. Taču izanalizējot konvencijas tekstu un iedziļinoties tās būtībā kļūst saprotams, ka konvencija savā veidā ir universāla. Un tās universalitāte izpaužās tādējādi, ka konvencija piešķir dalībvalstīm pilnīgu rīcības brīvību attiecībā uz nacionālo likumdošanu par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību. Izņēmums ir tikai daži nosacījumi, kurus dalībvalstīm ir obligāti jāievēro. Viss lielākajā merā tas universalitāte izpaužas tieši tā, ka konvencija rada atvieglotus noteikumus rūpnieciskā īpašuma objektu aizsardzības saņemšanai ārvalstniekiem.
Viens no Parīzes konvencijas pamatprincipiem ir nacionālā režīma princips, ja to var tā nosaukt. Ar to ir domāts, ka citas dalībvalsts fiziskām un juridskām personam (pat tiem, kuriem vienā no Savienības dalībavlsīm ir pastāvīga dzīvesvieta vai reāli un strādājošie rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumi (konvencijas 3.pants)) ir tādas pašas tiesības āravlstu teritorijā, kādas ir šīs valsts pieteicējiem attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma aizsartdzību. …
