Ilonas Lejmalnieces romāna „Vilkaču mantiniece” sižets vēsta par zemnieka sētas ikdienu, dabu tās mūžīgajā ritējumā, cilvēkiem ar dramatiskiem likteņiem un rakstura īpatnībām.
Darbība norisinās 19. gs. 80 gados, taču attēlotā atmosfēra liek lasītāja domām aizklīst vēl tālākā pagātnē
No mākslinieciskā viedokļa veiksmīgi attēlotas seno laiku vērtības un burvība- kā piemēram, jāuzsver rakstnieces prasmi ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem atveidot civilizācijas neskarto dabu: „No vienas puses vecas egles un priedes kā augsta sēta apņēmušas Silezeru. Krēslainajās pazarēs, gredzenos savijušās, augušas papardes.Pa brūklenāju zaļumu, kas pelēkajās sūnā staipījies dzīvs un smags, skraidījušas stirnas. Sīkas un robainas ēnas kritušas gar koka stumbriem un vilkušās pa zemi kā izbadējušās stirnas. ”
Uzsvērtas arī tiek dziļas cilvēciskās kaislības un emociju gammas, vienkāršu, lauku ļaužu dvēsele, pasaules redzējums ticējumu ,paražu un pagānisma nozīme cilvēku dzīvēs.
Kādēļ autore par sava romāna norises laiku izvēlējusies tieši šo laiku? Varbūt tādēļ, ka šo notikumu virzījums cieši sasaistās ar ta laika cilvēku nezināšanu, aprobežotību un lētticību. Ja šis stāsts norisinātos mūsdienās cilvēku uztvere būtu absolūti savādāka- loģiskāka. …
