-
"Īstā laime ir pieticībā." (R.Blaumanis)
Lai Rūdolfs Blaumanis izglītotos tālāk, vecāki viņu aizsūtīja uz Rīgu. Būt pieticīgam... Ja, un nekļūt iedomīgam... Vai tas ir viegli, vai tas vispār ir iespējams? Rūdolfam Blaumanim bija iespēja kļūt iedomīgam, dzirdot skolotāja teikto: „Un tagad paliek viens domraksts, kuru var uzskatīt par paraugu, kā būtu jāraksta sacerējumi.”
Tas Rūdolfa Blaumaņa domraksts... Kā ar to laimes sajūtu?
Pēc šādiem vārdiem jaunieši parasti „paceļ degunu” un kļūst iedomīgi, bet Rūdolfs Blaumanis nebija tāds. Man bija patīkami uzzināt, ka viņš bija ļoti taupīgs. Kādā intervijā Olga Venda atzina: „Rakstīšanai viņš mēdza izlietot katru baltu papīra gabaliņu, viņš šim nolūkam izmantoja pat veci laikrakstu un žurnālu neaprakstītās malas.” Jā, ne velti arī šodien reizēm dzird sakām: „Taupība nav skopums.” Visu dzīvi, ne vien bērnībā viņš mēdza taupīt. Un bija pieticīgs visā. Vienkāršs apģērbs, pašausta vadmala... Dižais Blaumanis!…
Īstā laime ir pieticībā... Cik tas tomēr skan dīvaini! Pieticība = laime? Liekas, ja cilvēkam ir daudz naudas, mantas un slavas, viņš ir laimīgs, bet vai tas tā ir? Rūdolfs Blaumanis, dižais latviešu rakstnieks, uzskatīja, ka tā nav, bet kāpēc viņš tā uzskatīja? Kad iepazinos ar Rūdolfa Blaumaņa darbiem, ielūkojos aprakstos par viņa personību, dzīves gājumu, radās viedoklis, ka mantu, naudu Rūdolfs Blaumanis nav uzskatījis par galveno laimes avotu. Bet pieticību. No kurienes tāds spriedums? Paņēmu rokās Braku muzeja aprakstu – bukletu, ielūkojos internetā, un kas izrādās? Braku muzejs ir vienkāršs, pieticīgs, ļoti parasts, bet koptu pagalmu – īsts latviskuma un vienkāršības paraugs, jā, un pieticības... Kad viņi nomāja Braku mājas, sākumā tās bija ļoti neglītas, kailas, bet pēc kāda laika kļuva skaistas un īpašas. Ar darbu, ar sirds mīļumu. Tik vienkārši priekš diža rakstnieka...? Lasot par viņu ģimeni, rodas nojausma – kaut pieticīgi, bet laimīgi.
