Ēzelīša I-ā sindroms jeb, vienkārši sakot, zema pašapziņa ir problēma, kas nomāc daudzus.
Vieni skumst, ka viņiem nav draugu, otri – ka viņus vispār neviens nemīl, trešie – ka ir resni, ceturtie – ka nav gana gudri, piektie – ka nav turīgu vecāku bērni… Zems pašvērtējums parasti rodas tāpēc, ka mēs sevi nepārtraukti par kaut ko kritizējam un salīdzinām ar citiem. Mēs spriežam par sevi pēc standartiem, ko uzspiež televīzija un sabiedrība: tu esi laimīgs tikai tad, ja esi slaids un skaists, tev pieder māja, mašīna un tu vari braukāt pa ārzemēm. Sabiedrība ir it kā noteikusi, kā mums jājūtas, jāuzvedas un kas dzīvē jāsasniedz. Taču, mēģinot iestāstīt, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš šai dzīvē, tu iedzen sevi strupceļā, plus piedevām pazaudē savu neatkārtojamo es. Tu pārstāj domāt, ko gribi tu pats, jo aizraujies ar izpatikšanu citiem. Nav reāli prasīt no sevis vienmēr pateikt ko gudru, vienmēr izskatīties nevainojami un vienmēr visiem patikt. Pasaulē nav ideālu cilvēku. Katrs kļūdās, dažkārt pasaka ko stulbu, un katram var gadīties nonākt neveiklā situācijā. Lai gan pastāv teiciens, ka gudrākie mācās no citu kļūdām, cilvēki pārsvarā tomēr mācās no tām, ko paši baudījuši uz savas ādas.…
