Ja ģimenes anekdotes nav tradīcija, kāds var argumentēt, ka tā nav folklora.
Ģimenes anekdotē ir kaut kas, kas ir pateikts.
Visi zina ģimenes anekdotes no personīgās pieredzes – ko tante teica, kad es piedzimu; ko tētis sacīja, kas pirmo reizi atnācu mājās piedzēries; kā mēs ar māsu spēlējoties sakūrām ugunskuru nojumē utt.
Ģimenes anekdotes var atrast reālās atmiņās, kas iespiedušās un saglabājušās tur vēl mūsdienās, nevis intervijās un dzīves stāstos, ko radījuši folkloristi, kuri ilgu laiku nav varējuši atrast tradicionālo folkloru, bet vēlējušies sev radīt darbības lauku.
Autors interesējas par ģimenes anekdotēm 2 iemeslu dēļ:
1.Interesē jautājums, kāpēc cilvēki zina anekdotes pēc savas pieredzes, ne citu. Tā ir jautājuma psiholoģiskā puse;
2.Prezentācijas veids un maniere.…
