Kam tad ir bail?
„Viņu sejas bija bālas...”, bet bālākas bija dekorācijas. Tādu iespaidu atstāj „Nebaidos no Virdžīnijas Vulfas” pēc Edvarda Olbi darba iestudētā Romāna Kozaka luga. Tomēr nav runa par pliekani bālu nebaudāmību, kas vēdītu skatītājam no uzveduma, drīzāk tā ir maiga šķīstības un pacilātības sajūta, tās patīkamā tīrība un vizuālā nepiesātinātība. Iestudējums ved skatītāju pretim negaidītām, dziļām un niansētām emocijām – jautājumiem par mīlestību, saskarsmi un vientulību. Vairums teātra kritiķu atzīst, ka lugas uzvedums lieliski atklāj un ilustrē mūsdienu latviešu teātra izpratni par estētisko.
Režisora iecere ir unikāla. Pirmo reizi tiek realizēts bilingvāla iestudējuma projekts – darbs ir iestudēts ar vienu un to pašu iestudējuma komandu un divu aktieru sastāvu gan krievu, gan latviešu valodās. Vai tas ir mēģinājums realizēt kultūras integrācijas ideju ar teātra mākslā un estētiskiem izteiksmes līdzekļiem? Man drīzāk tas atgādina variācijas, skatījumu uz autordarbu izmatojot daudz plašāku iespēju, kāda tā ir klasiskajā teātra izpratnē. V. Šekspīram uzvedot savas lugas nekas tāds nebūtu ienācis prātā. Projekta unikalitāte un tā svaigums ir atsvaidzinošs salīdzinājumā ar citu teātru postmodernajiem projektiem – nav pārsātinātības, drīzāk patīkama vienkāršība, aiz kuras slēpjas dziļa un lēni risināta notikumu gaita.…
