Konfidencialitāte un privātums medicīnas tiesību jomā

„…Konfidencialitāte (no latīņ. confidentia - uzticība) ir:
1) viena no informācijas aizsardzības formām, pušu saistība saglabāt noslēpumā datus, kas ir saistīti ar to mijiedarbības priekšmetu1 ;
2) sponsoram piederošās informācijas vai informācijas, kas ļauj identificēt pētījuma subjektu, saglabāšana noslēpumā no nepilnvarotām personām2 ;
3) informācijas (par klientu) slepenības saglabāšana un nepieejamība tās izmantošanā nepiederošām personām3 ;
4) izvairīšanās no informācijas izpaušanas bez tās īpašnieka atļaujas4 ;
5) informācijas īpašība, kas ļauj tās nodošanas, apstrādāšanas un glabāšanas procesā noslēpt tās jēdzienisko saturu, ka arī informācijas jēdzienisko saturu dara pieejamu tikai autorizētajiem lietotājiem, nedzīviem objektiem un procesiem5 ;
6) informācijas satura noslēpums, ko noteicis tās īpašnieks vai, citiem vārdiem sakot, jūtīga informācija, ko nevienam nav tiesību atklāt bez informācijas īpašnieka vai valdītāja atļaujas…”6 .
Apkopojot visos avotos sniegtās „konfidencialitātes” jēdziena definīcijas ir secināms, ka ar konfidencialitāti ir jāsaprot personai piederošās informācijas aizsardzības formu, kas izpaužas tās saglabāšanā noslēpumā no nepiederošām personām. Tātad, konfidencialitāte atspoguļo to, ka šos „slepenus” datus nedrīkst izpaust citām personām bez to īpašnieka atļaujas. Konfidencialitāti šaurākā izpratnē var definēt arī kā informācijas satura īpašību, kas tās izmantošanas procesos dara to pieejamu tikai ierobežotam subjektu lokam. Tieši informācijas īpašnieks noteic viņam piederošās informācijas konfidencialitāti, jo, lai jebkurš cits varētu to aklāt, ir vajadzīga viņa paša piekrišana.
„…Nepārspīlējot var apgalvot, ka pacienta un ārsta sadarbības sākumā ir saruna. No tās ir atkarīgs ārsta un pacienta turpmākās attiecības – viņu iespējamā uzticēšanās, kura palīdz veidot un īstenot efektīvu sadarbību. Uzticēšanās venerisko, psihisko slimību, AIDS, dažkārt arī iedzimtu patoloģiju gadījumos ir vitāli nepieciešama pacientam…”7 .
Tātad, var secināt, ka tieši caur sarunu sākas ārsta un pacienta savstarpējā sadarbība. No sarunas rezultāta ir atkarīga tālāko attiecību attīstība. Ir jāatzīmē, ka visvairāk uzticēšanas ārstam ir nepieciešama ar pacientiem, kuri slimo ar veneriskām un psihisko traucējumu slimībām, ka arī ar AIDS un citām raksturīgām iedzimtām patoloģijām.
…