Jaunajos laikos būtiski mainījās starpavalstu attiecības. Līdz ar absalūtisma veidošanos monarhu ārpolitiskā darbība bija vērsta uz valsts interešu aizsardzību un starptautiskās autoritātes nostiprināšanu, sevišķi tas izpaudās Eiropas valstu ekonomiskajās interesēs – cīņās par kolonijām, tirdzniecības ceļiem, izejvielu un preču noieta tirgiem.
Reformācija bija sašķēlusi Eiropas zemes vairākās reliģiskās konfesijās, kuru pārstāvji, lai aizstāvētu ticību, iestājās karos. 17. gs. risinājās Trīsdesmitgadu karš (1618. – 1648.), ko uzskata par pēdējo reliģisko un pirmo Viseiropas karu. Šo karu Eiropas valstis izmantoja arī tīri politiskos nolūkos. Kara rezultātā izveidojās nosacīts reliģiskais miers, bet būtiskas pārmaiņas notika starpvalstu attiecībās. 1648. gadā noslēgtā Vestfālenas miera līguma rezultātā:
1)tika nostiprināta Vācu impērijas sadrumstalotība;
2)mazinājās Hābsburgu ietekme Eiropas politikā;
3)palielinājās Zviedrijas ietekme;
4)Francija ieņēma noteicošo vietu Eiropas politikā.…
