Pagājušā gadsimtā beigās garīgās kultūras apritē ienāk arī akadēmiski izglītoti latviešu filozofi, un līdz ar to var runāt par profesionālās filozofijas sākumu. Kā pirmais no viņiem mināms Jēkabs Osis (1860 – 1920). Tāpat kā viņa skolotājs, vācu tautības Tērbatas Universitātes profesors G. Teihmillers, viņš ir personālisma virziena pārstāvis. Personālisms apskata esamību kā aktīvu garīguma kopumu, ko sastāda dinamiskas garīgās substances vienības. To aktivitāte parādās apziņas un gribas saskaņā. Tās saskaņot spēj tikai cilvēks, tāpēc cilvēks, kas sevi apliecina brīvas gribas izpausmēs, t. i., kā personība, ir garīgās substances pamatvienība. Esamības sākotnējais cēlonis – augstākā garīguma personificējums, kura substance aptver visu pasauli. Garīguma izpausmei personībā piemīt tieksme tuvoties augstākajam garīgumam un ar to savienoties. Lai gan personības substancionālais „es’’ šo tieksmi realizē pārsvarā neapzināti, tomēr nav pasīvs, jo spēj mērķtiecīgi darboties un iemiesot savu būtību jaunās garīgās un materiālās vērtībās. J. Osi par savu skolotāju uzskatījuši vairāki pazīstami filozofi, tomēr kā atsevišķs virziens personālisms Latvijā tālāko attīstību nav guvis.
Pēteris Zālīte ( 1864 – 1939 ) devis nozīmīgu ieguldījumu I. Kanta filozofijas vērtēšanā un popularizēšanā Latvija. Skaidrojot Kanta mācību par brīvību, P.Zālīte akcentē morāles principu sakņojumu transcendentālos postulātos un augstākās garīgās vērtībās. Viņš uzsver, ka lai šos principus realizētu, nepieciešama gribas brīvība. Apcerējumā par Nīči filozofs vēršas pret pārcilvēka idejas vienkāršotu izpratni un pārcilvēka tipa parādīšanos dzīvē uzskata par morāli kaitīgu. …
Par filozofijas pastāvēšanu Latvijā var sākt runāt ar 18. gadsimtu. Tomēr pirmie filozofi Latvijā parādās 20. gadsimta 70. gados, jo Latvijas Universitātē 1968. – 69. gadā izveidoja filozofijas fakultāti. Līdz tam Latvijā ir nevis filozofija, bet ideju vēsture.
