Dialoga pirmo grāmatu Platons sarakstījis jau visai agri, taču sacerējuma lielākā daļa tapusi viņa mūža brieduma periodā
(4.gs. 70. - 60.g. pr. Kr.).
Saruna notikusi dievietes Bendidas svētkos. Sarunas dalībnieki visticamāk ir tikai literāri tēli, un diskusija ir fikcija, kas ataino Platona uzskatus. Centrālais ir Sokrāta tēls.
Dialogā iztirzāti daudzi indivīda, sabiedrības un valsts dzīves jautājumi, tādēļ filozofisko meklējumu amplitūda ir patiesi plaša. Platons runā par materiālo lietu nestabilitāti un zūdīgumu, par ideju pasauli, kas ir patiesa un vispārīga. Daudzkārt viņa paustās idejas ir neatbilstošas sava laika valodas attīstībai, tāpēc filozofam nācies abstrakciju vietā izmantot daudz piemēru un salīdzinājumu.
Dialoga kompozīcija ir neregulāra, nav iespējams nošķirt vienotu sižetisku līniju. Dialogs sastāv no dažādu jautājumu apspriešanas, kas viens otru izskaidro, tādēļ vispilnīgāko priekšstatu var gūt, izlasot visu dialogu un to lasot vairākkārt.
Tematiskā pamatievirze ir ideālas valsts projekta iztirzājums. Tā idejiskais pamats ir saistīts ar jautājumu – kas ir taisnīgums un kā tas realizējams. Taisnīgums ietekmē gan individuālo, gan sabiedrisko, gan politisko aspektu.…
