Pasaulē izplatīti vairāki simti dažādu ērču sugu. Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu, tieši kā mūsu mīļakajās pastaigu vietās.
Ērces ir pavisam nelieli parazīti, kuru eksistencei nepieciešams sūkt mugurkaulnieku asinis. Pamodušās no ziemas guļas, ērces sāk izdzīvošanai nepieciešamo barošanos no siltasiņu dzīvniekiem. Tās uzrāpjas uz zāles stiebra vai krūma 10-50 centimetru augstumā un gaida dzīvnieku vai cilvēku. Ērces piesūkšanās visbiežāk notiek jauktos lapu un skuju koku mežos, it sevišķi, ja tajos ir bagātīgs pamežs.
Tomēr tās ir ne tikai asinssūcēji parazīti, bet arī ērču encefalīta vīrusa, Japānas encefalīta vīrusa, Laimas boreliozes un citu patogēnu mikroorganismu pārnēsātājas. Tālab cilvēki arvien vairāk tiek brīdināti no ērcēm uzmanīties: ne vien pēc pārnākšanas mājās aplūkot savu apģērbu, bet arī vakcinēties pret ērču encefalītu.
Naivi cerēt, ka, dzīvojot tikai pilsētā un ne reizi neejot mežā vai nedodoties makšķerēt, no ērcēm būsim pasargāti. Jāatceras: ērces mājo arī pilsētā (dārzos, parkos u.c.) un mazdārziņos, turklāt tās mājās vai darba vietā var atnest arī ar ziediem, koku zariem, meža veltēm.
Parasti cilvēki ērces kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce nokrīt, pirms tā pamanīta. Ērču nepieaugušās attīstības stadijas to niecīgo izmēru dēļ ir grūti saskatīt. Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet pie labvēlīgiem meteoroloģiskiem apstākļiem var būt ievērojami garāka.…
