Lasot darbu, Pēru Gintu ieraudzīju kā patmīlīgu un egoistisku personību, kurš iejaucas citu dzīvē neatbildot par sekām. Nepieņemama ir Ingrīdas nozagšana viņas kāzu dienā. Šeit atklājas Pēra vienaldzība pret Ingrīdas un viņas līgavaiņa turpmāko dzīvi, vērtībām. Bet visbriesmīgākais man šķiet tas, ka vēlāk, klaiņojot pa mežiem Pērs Gints, ilgodamies pēc īstas mīlestības, saprot, ka nav laimīgs un Ingrīdu patriec.
Tā ir zemiska rīcība, kas Pēru Gintu pašu vispār nesatricina. Viņa pārākuma sajūta neliek atskatīties uz nelaimi, ko viņš nes citiem.
Pēram Gintam raksturīga ir melošana, bez kuras nav iedomājama viņa dzīve. Viņš melo mātei, solīdams pienācīgas bēres un ,manuprāt, bieži melo arī pats sev. …
