-
Bokačo darba "Dekamerons" raksturojums
Desmitā diena: stāsta par tādiem cilvēkiem, kas ir bijuši devīgi jebšu augstsirdīgi mīlestībā vai citās lietās.
Laikmeta brīvdomība un plašais skats cilvēka dabā parādās visā pilnībā. Vai tad jūs nezināt, ka šā laika posts ir tik liels, ka tiesneši pametuši savas vietas tiesās un klusē likumi, kā dievišķie, tā cilvēku, un ikkatram ir dota vislielākā brīvība, lai saglabātu savu dzīvību?(Bokačo)
Viduslaiku Florencē par novelēm sauca joku stāstiņus, kas vēstīja par kādu anekdotisku atgadījumu no dzīves, par asprātīgu atbildi uz visai sarežģītā formā izteiktu jautājumu, par attapīgu izturēšanos kļūmīgā situācijā.
Pateicība ir no visiem tikumiem visvairāk slavējama un tās pretstats nopeļams, tad, lai neliktos nepateicīgs, esmu nolēmis tagad, kad varu saukt sevi par brīvu, atdarot par saņemto, sniegt kādu stiprinājumu – cik nu ir manos spēkos – ja ne tiem, kuri man palīdzēja, jo viņiem varbūt tas nav nepieciešams viņu saprāta vai laimīgā likteņa dēļ, tad kauču tādiem, kam šāds stiprinājums būtu vajadzīgs.
Sestā diena (Eliza valda)
Ievadījums (Ličiskas un Tindaro ķilda)
- Jaunai dienai austot, karaliene, dāmas un jaunekļi vada dienu līdz atkal klāt pulcēšanās laiks klāt, kad uzsāks sestās dienas noveles, taču sākumu izjauc Ličiskas un Tindaro strīds par to, ka Tindaro domā mācīt pazīt sievietes Ličiskai. Šajā strīdā atklājas vīriešu lētticība, ka sievietes ir nevainīgas un dara to, ko tēvs vai brāļi liek. …
Lai gan Bokačo ir sarakstījis daudz grāmatu, tomēr visslavenākais un arī visvairāk apspriestais viņa darbs ir "Dekamerons". Var teikt, ka šis īstenībā ir pornogrāfisks darbs, kā arī var nopelt Bokačo māksliniecisko izteiksmes veidu vai izdomas vienveidību, bet nevar noliegt, ka šajā darbā ir atspoguļota viduslaiku dzīve atklātā gaismā, kas varbūt nav pārāk glaimojoša un tikumiska, tomēr pilnībā atspoguļo reālo situācija, kad dievbijība tika tik stingri pieprasīta no visiem cilvēkiem, sevišķi mūkiem (kuri bieži par tādiem kļuva ne jau pēc pašu vēlēšanās), ka būtu dīvaini no šiem cilvēkiem gaidīt īpašu tikumību un pazemību. Jau sen zināms, ka katrs aizliegums tikai rada vēlmi to pārkāpt, tādēļ nav ko brīnīties, ka dažādi baznīcas kalpi tiecas izbaudīt pasaulīgos priekus un dzīves piedāvātās iespējas, kā, piemēram, sestajā nodaļa trešajā novelē. Pie tam nevar aizmirst, ka šajā darbā darbojas tēli, kuriem apkārt norisinās mēra epidēmija, bet šie cilvēki, stāstot jautros un pikantos atgadījumus no savas vai zināmu cilvēku dzīves, cenšas aizmirst postošo un iznīcinošo sērgu, kas paņēmusi jau tik daudzas dzīvības un nevar zināt, cik vēl paņems. Bokačo pauda ne tikai savas, bet tā laika sabiedrības domas un uzskatus. Šis ir spilgts piemērs, kurā saskatāmas kopējās viduslaiku un agrās renesanses iezīmes, kur zināšanas vēl jaucas ar maldiem un māņticību.
Aplūkotas sestās dienas noveles.
