Džuzepe Verdi (1813-1901) ir izcils itāliešu komponists-romantiķis, daudzu pasaulslavenu operu autors. Viņa daiļrade ietver 26 operas, Rekviēmu, garīgus skaņdarbus korim, kameransambļus un romances. Dž. Verdi ir liela nozīme mūzikas vēsturē tieši kā operu komponistam.
XIX gadsimta 30.-40. gados parādības itāliešu opermākslā liecināja par krīzi. Krīzes būtība bija tā, ka pirmajā plānā bija dziedātāju balss skaistuma un vokālās virtuozitātes kults. Idejiskam saturam un dramaturģijai tik lielu uzmanību nepievērsa. Nožēlojama bija arī orķestra loma, tika ignorēti operas tēlu muzikālie raksturojumi un dramatiskas situācijas. Tikai dažas Rosīni, Bellīni un Doniceti operas saglabāja savu nozīmi kā izcili opermākslas klasikas paraugi, bet tās operas, kuras XIX gadsimtā deva iespēju dziedātājiem gūt ātrus un lētus panākumus, tagad ir pelnīti aizmirstas. Pamatojoties uz labākajām opermākslas tradīcijām, Verdi likvidēja itāliešu operas krīzi, reformēja to un savās operās radīja reālistisku, dziļa dramatisma piesātinātu un psiholoģiski patiesu muzikāli teatrālu mākslu. Komponista daiļradi ietekmēja arī viņa izcila laikabiedra, vācu operu komponista Riharda Vāgnera sasniegumi. Kopumā Verdi uzskatīja, ka Vāgnera muzikālā drāma ir nepieņemama itāliešu nacionālās operas tradīcijām, bet dažus Vāgnera sasniegumus var izmantot: palielināt orķestra lomu, ievest vadmotīvus, noslēgtos numurus izvērst dramatiskos skatos, bagātināt harmonisko valodu. …
