Rakstnieki bieži stāsta par bērnības atmiņām savos darbos. Vizma Belševica triloģijā „Bille” atceras un dalās ar atmiņām, kad viņa bija maza: “Papucis bija kā jau papucis, baltā kreklā bez žaketes. Bille gan zināja, ka papuča žakete veca, jaunas nav un vecajā braukt papucim kauns.” Tādi momenti palīdz «atbildes meklētājiem» iztēloties parasta cilvēka dzīvi un uzzināt vairāk par šīs valsts kultūru caur autora atmiņu prizmu. Cilvēka atmiņa – viena no kultūras koda atslēgām.
Latviešu kultūras kods ļauj ne tikai uzzināt kaut ko jaunu par tautu, bet paplašināt domāšanas riņķi un aizdomāties par sarežģītajiem dzīves jautājumiem. Eriks Ādamsons stāstā “Bada spēle” apraksta cilvēka cīņu starp garīgu spēku un savvaļām prasībām: “Nu jā, ja tu nu esi pārāks par mums, tad to arī pierādi, nebūdams akli padevīgs vēdera iegribām un paceldams sevi augstāk garīgā ziņā par dabīgām dziņām, kuras mēs negribam un nevaram sevī apkarot!”
Manas Dzimtenes kods ir unikāls kā pirksta nospiedums, kurš paliks pasaules kultūrā. Ir ļoti grūti atrast atslēgas, lai atvērtu visas mīklas daļas, tapēc es lepojos, ka man ir latviešu kultūras koda daļa.
…
