„…Attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams paredz kārtību kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem, sauc par testamentāro mantošanu. Šo sadalījuma aktu sauc par testamentu.1
Katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu, vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu.2
Testaments ir vienpusējs darījums, kur ir izteikta tikai mantojuma atstājēja griba. Testamentu ir jātaisa bez maldības, viltus un spaidiem, kā arī lemt par savas mantas likteni nākotnē (pēc nāves)…”3.…
