Tajā pašā laikā par būtisku pārkāpumu varētu tikt minēta direktīvas neieviešana un atklāta ignorēšana vispār vai neieviešana laikā.
Kā jau iepriekš minēju, lai pārkāpums būtu būtisks, jābūt arī redzamiem zaudējumiem. Zaudējumi var būt gan mantiski, gan nemantiski. Ja pārkāpums tiek konstatēts, tad šie zaudējumi parasti tiek atlīdzināti, tomēr pastāv viens būtisks nosacījums – cietušajam ir jāpierāda, ka viņš ir darījis visu, lai zaudējumu apmēru pēc iespējas samazinātu.
Visbeidzot, lai pārkāpums tiktu atzīts, ir jāpierāda tiešā cēloņsakarība starp Eiropas Savienības tiesību aktiem, pārkāpumu un zaudējumiem. Ja sakarība starp šiem netiek pierādīta tad pārkāpumu nevar uzskatīt par notikušu. Kad pārkāpums ir ticis atzīts, ciešajam ir tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu.
Prasība par pārkāpuma atzīšanu, pirmkārt, tiek celta nacionālajās tiesās. Tikai tad, ja nacionālā tiesa kādu apsvērumu dēļ šo prasību nevar apmierināt, tad tā tālāk tiek nodota Eiropas Kopienu Tiesai, Eiropas Savienības Civildienesta Tiesai vai Pirmās instances tiesai.
…
