Mūsdienu literārā valoda pastāv un attīstās kā funkcionālo stilu sistēma. Viens no šīs sistēmas elementiem ir lietišķais stils. Rakstā aplūkota šā stila specifika, struktūra, funkcionēšanas specifika, visai stabilās normas u.c. jautājumi.
Ikvienas tautas nacionālā valoda ir neviendabīga parādība, tā eksistē daudzās modifikācijās. Savā verbālajā darbībā1 jebkurā valodā runājošie indivīdi reāli lieto daudzveidīgus un bieži vien mijiedarbībā esošus funkcionālus un nefunkcionālus runas paveidus. Līdz ar to mūsdienu literārā valoda patiesībā pastāv un attīstās kā funkcionālo stilu sistēma, kas tiecas uz zināmu noslēgtību, uz konkrētai komunikācijas sfērai raksturīgu izteiksmes līdzekļu radīšanu [23,25].
Literārā valoda funkcionē konkrētā valodas situācijā, ko nosaka sociālie un komunikatīvie apstākļi. Tas liecina, ka lingvistisko problemātiku nevar aplūkot atrauti no socioloģiskās (sociolingvistiskās) problemātikas. Pamatojoties uz lingvistiskā un sociolingvistiskā aspekta vienotību, izšķir vairākas tipveida komunikācijas sfēras - lietišķā, zinātnes, mākslas, publicistikas un sadzīves sfēra. Šīs sfēras ir stilu dalījuma pamatā funkcionālajā stilistikā.…
