Kad man bija 10 gadi, draudzenei piestāstīju pilnas ausis par tādiem draugiem, kurus satieku, kad mēs nepavadām laiku kopā. Es sapņoju. Un sapņoju tik bieži par jauniem draugiem, ka sāku melot draudzenei, gari, plaši stāstīt, cik lieliski pavadu laiku ar, patiesībā, saviem iedomu draugiem. Cik labi, ka draudzene mani nenosodīja, kad pēc 2 gadiem paaugusies un prātīgāka atklāju savus melus par šiem cilvēkiem. Es izskaidroju, ka tajā laikā es tā sapņoju, ka ‘’aizsapņojos’’. Cik labi, ka viņa mani saprata! Tā ir mācība – liela vai neliela, bet ir.
Es secinu: drīzāk – dzīve būtu nepanesama, ja mēs neredzētu, kur ir sapņi un kur ir realitāte. Dzīve būtu nepanesama, ja mūsu sapņiem nebūtu robežas, bet mēs nezinām un visticamāk tā arī nekad neuzzināsim, kāda tā ir – bez sapņiem.
…
