Par galveno zināšanu avotu uzskatīja pieredzi, vērojumu un eksperimentu. Džons Loks bija pirmais, kurš sīkumaini pētīja empīrisko izziņu, pārliecinoties, ka ikviena pieredze sākas ar ārpasaules uztveršanu (caur sajūtām). Loks izveidoja virzienu, kuru nosauca par sensuālismu, kur vienīgais izziņas avots ir sajūtas.
Empīriķis Loks darbā „Eseja par cilvēka sapratni” raksta, ka viņa nolūks ir noskaidrot cilvēka zināšanu izcelšanos, drošību un apjomu, kā arī par to balstīšanu uz pieredzi, un cik tajā liela ietekme ir sajūtām. Viņš runā par cilvēka sapratni, par sapratnes spējām un apraksta kādiem uzdevumiem tā ir piemērota, iztirzājot cilvēka izziņas spējas apkārtējā pasaulē.
Ar vārdu dvēsele šis filosofs saprot cilvēka psihi, bet ar vārdu ideja- gara uztveramo lietu, domāšanas vai saprašanas tiešais objekts.
Loks uzskata, ka cilvēka dvēselē nav iedzimtu principu- cilvēka apziņa piedzimšanas brīdī ir kā tukša telpa bez mēbelēm. Tikai pēc tam mazais cilvēkbērns sāk sajust. Viņš apkārtējo pasauli saredz, saož, satausta un saklausa, veidojot pieredzi (ja pastāvētu iedzimti principi, bērni visu jau zinātu).…
