Pēc Kanta domām, mēs šobrīd nedzīvojam apgaismotā laikmetā. Bet toties mēs dzīvojam apgaismības laikmetā gan. Ļoti daudz kā vēl trūkst, lai apstākļos, kādi, kopumā ņemot, tie ir tagad, cilvēki jau būtu spējīgi vai arī viņus tikai vajadzētu padarīt spējīgus, lai reliģijas lietās droši un labi izmantotu paši savu sapratni bez kādas vadības. Taču mums ir skaidras pazīmes, ka tagad tomēr tiek atklāts lauks, kur sevi brīvi izkopt, un ka pakāpeniski aizvien mazāk kļūst šķēršļu, kas kavē vispārēju apgaismību jeb iziešanu no nepilngadības, kurā atrodas pašu vainas dēļ. Ņemot to vērā, šis laikmets ir apgaismības laikmets jeb Fridriha gadsimts.
Noteikti jāpiemin, ka Kantam reliģiskās lietas ir Apgaismības problēmjautājumu centrā. Apgaismības - iziešanas no nepilngadības, kurā cilvēki atrodas paši savas vainas dēļ, - galveno punktu Kants principā saskata reliģijas lietās, jo attiecībā pret mākslām un zinātnēm mūsu pārvaldītājiem nav nekādas intereses tēlot savu padoto aizbildni; turklāt šī nepilngadība ir ne vien pati kaitīgākā, bet arī visapkaunojošākā.
Visbeidzot noslēgumā gribētos pieminēt, ka Kants saredz sakarību attiecībās starp militāro valsts varu (tās kontroli pār iedzīvotājiem) un indivīdu brīvību. Taču valsts galva, kas veicina apgaismību, savā domāšanas veidā iet vēl tālāk un atzīst, ka, ņemot vērā viņa likumdošanu, nav nekādu briesmu ļaut saviem pavalstniekiem, lai tie publiski izmanto pašu prātu un atklāti pasaulei piedāvā savas domas par likumdošanas labāku formulēšanu, vēršot pat vaļsirdīgu kritiku pret jau pastāvošo; šajā ziņā mums ir spožs piemērs, ka monarham, ko mēs godinām, vēl nav bijis priekšteča.
…
